Mājsaimnieces un bezdarbnieki

Jau krietnu laiku esmu bezdarbniece un legālu darbu strādāju tikai ļoti periodiski. Toties čakli mācos un eju uz bibliotēkām. Nesen pierakstījos Rīgas Centrālajā bibliotēkā, un bibliotekāre vaicāja, vai strādāju. Es teicu "nē", un viņa, datorā ieklikšķinājusi kādā ailē, noteica: "Tātad pierakstu - mājsaimniece." Mājsaimniece?! Tā nudien nav identitāte, ar kuru es sevi jebkad esmu saistījusi vai gribētu saistīt, kaut arī pēc bērna piedzimšanas gadu sabiju mājās. Teicu: "Labāk rakstiet - bezdarbniece", un viņa solījās ierakstu labot.

Pirms kādiem gadiem desmit, kad pētīju mājsaimnieču statistiku Latvijā (diemžēl mājsaimnieki netika reģistrēti!), atklāju, ka oficiāli ir kādas 5000. Tagad droši vien ir krietni vairāk, īpaši ja katru nestrādājošu sievieti kāds ļaužu skaitītājs nodēvē par mājsaimnieci. Diez, vīrieši, kas nestrādā, automātiski tiek ieskaitīti bezdarbniekos? Tak ne jau mājsaimniekos.

Neticamās sakritības mežā

Kādu dienu ejam ar meitu pa Mežaparku. Viņa atradusi un nes rokās palielu zaru. Mums tuvojas viegli iereibušu, krievisku runājošu vecākās paaudzes trīs vīriešu pulciņš. Viens no viņiem apstājas un saka mazajai meitenei: "O, kāds zars! Iesit mammai, iesit!" Es uzreiz kļūstu nikna un aizrādu: "Ko jūs mācat bērniem - sist mammai?!" Viņš ļoti ātri atrod risinājumu: "Nu, tad sit man!" Mana piezīme, ka sist nevajag nevienu, diez vai sasniedz adresātu, jo vīrieši lēnām dodas prom.

Citu dienu pēc ilgāka laika atkal ejam pa to pašu taku. Tuvojas viegli iereibušu, krieviski dziedošu vecākās paaudzes trīs sieviešu pulciņš. Viņas apstājas, vērodamas bērnu, kurš arī šoreiz ir atradis kādu zaru. Un viena saka: "Meitenīt, kāds tev zars! Nu, iesit mammai!" Mans samulsums ir tik liels, ka šoreiz pat neko neatbildu, bet šo sievieti aiz rokas prom velk viņas draudzene, pārmezdama - ko tu māci bērnam.

Bet varbūt sakritības nav neticamas? Divi gadījumi, protams, neļauj neko simtprocentīgi konstatēt par viegli iereibušiem, krieviski runājošiem vecākās paaudzes vīriešiem un sievietēm, bet aizdomāties par šo grupu un vardarbību liek gan.

Vai jāraud tikai sievietei?

Vairs neatceros, vai Ausma Cimdiņa jebkad ir saistījusi savu darbību ar feminismu, vai arī - man ir radies tāds iespaids - tikai ar feministiku, smalki nodalot sevi un savu darbību no feminisma. Katrā ziņā ar feministiskās teorijas jautājumiem viņa nodarbojas, tas nu ir fakts. Tādēļ dīvaini šķiet lasīt šādu viņas tekstu žurnālā "Ieva" (01.07.09.): "Tam nu gan piekrītu, ka sievietei ir jāraud... Pirms pāris nedēļām biju domājusi braukt ar visiem kopā uz laukiem. Pamodos normāli, tad bija klikšķis - vairs nevarēju savākties, paliku mājās un to dienu noraudāju. Ne par ko konkrētu, bet noraudāju nost visu, kas sakrājies." Paraudāt droši vien ir liederīgi, tomēr - kāpēc jāraud tikai sievietei? Vai vīrietim nav jāraud? Varbūt visiem cilvēkiem reizēm der izraudāties? Dīvaini, ka viņa ar visu savu pieredzi un zinātniskās darbības bagāžu nepievērš uzmanību šim dzimtes momentam, tikai atkārto vispārpieņemto attieksmi.

Ziņojums no smilšu kastes

Pludmalē vecmāmiņu ar mazdēlu. Vecmāmiņai nepatīk gandrīz nekas, ko dara puika: ka ieliek smiltīs riekstu paciņu, ka laikus neuzvelk peldbikses un garlaikoti slaistās apkārt. Viņai patiktu, ja mazdēls rīkotos aktīvāk. Mazdēlam rokās pistole, no kuras var šaut mazus zirnīšus. Vecmāmiņa uzmundrinoši sauc: ej, jā, tur, šauj, šauj, nu, šauj tak tur! jā, lieliski, o, re, viena bumbiņa atsitusies pat te, pie manis, atlidojusi! Vēlāk vecmāmiņa mazdēlam komentē apkārt notiekošo - kāds maziņš puisītis iet garām, skaļi raudādams, un viņa saka: "Kas tad tur raud, akvaimandieniņ, puika - tas nu gan kā tāda meitene bļauj!"

Cita situācija. Parkā smilšu kastē spēlējās vairāki bērni. Divu puiku mammas apbēdinātas sūdzas: "Manu puiku, kaut ģērbju zilā, visi tāpat sauc par meiteni..." "Hm, manējo arī nezin kāpēc..." Pēc brīža turpat netālu kāda sieviete aprāj savu meitu: "Nu, kur tu rāpies, tu taču neesi puika, lai tik augstu rāptos!" Meitene momentā nolec zemē un nolaistu galvu dodas pie mammas.

Tāda, lūk, tā mūsdienu bērnu pasaule. Tāds, lūk, dalījums. Puikam ir jāšauj un aizliegts raudāt. Meitenes nedrīkst augstu rāpties. Un stingri jāievēro krāsu dalījums meiteņu un zēnu apģērbā. Kaut arī, kā reiz izteicās vēl kāda sieviete, kas vēroja meitenes spēlēšanos ar peļķē atrastu pussalūzušu plastmasas traktoru, "ak, jā, mūsdienās taču ir modē tas, ka meitenes spēlējas ar mašīnām un zēni - ar lellēm." Diez kur tas ir modē?

Andrea Gibson

Say Yes




I do

Skūties un depilēties esot neveselīgi un neekoloģiski

Elanora Gordona (Elanor Gordon) angļu žurnālā Ethical Consumer (June/July 2003, teksts latviešu valodā no http://www.zb-zeme.lv/zalais-celvedis/kosmetika/skusanas-un-depilacija) raksta:
„Plašsaziņas līdzekļos nepārtraukti redzamās spožās slavenības var uzspiest cilvēkiem skūšanos un vaksēšanos. Philips savus jaunākos elektriskos skuvekļus reklamē ar Džeimsa Bonda tēlu. Austrālijā veiktā pētījumā atklājies, ka 92% sieviešu un 79% vīriešu nevēlētos strādāt kopā ar cilvēku, kam uz sejas ir apmatojums. Tomēr ir gluži skaidrs, ka mūsu apmātība pēc gludas ādas bez matiem iespaido gan pašu veselību, gan vidi.”
„Kādas gan ir krēmu un želeju slepenās sastāvdaļas? Kosmētikas precēs ir tūkstošiem ķīmisku sastāvdaļu, dažas no tām ir noturīgas un uzkrājas mūsu ķermeņos ātrāk nekā mēs spējam no tām atbrīvoties, tā, iespējams, izraisot ilgstošu kaitējumu un slimības. Dažas skūšanās putas var saturēt alkilfenolus (alkylphenols), kas traucē hormonsistēmas darbību, ir ļoti indīgi zivīm, kancerogēni un bojā centrālo nervu sistēmu, turklāt vēl ir izraisa ekzēmu, astmu un ādas iekaisumus. Alkilfenoli sastopami arī veļas pulveros, krāsās, līmēs, eļļošanas līdzekļos un dažos šampūnos. 2002. g. augustā Glasgow Herald publicētajā rakstā atklāts, ka Colgate Palmolive ir atteikusies no alkilfenolu lietošanas, bet Gillette skūšanās putas joprojām tos satur.
Boots zīmols Nair un Veet depilācijas krēmi un putas satur kālija tiolglikolātu (potassium thioglycolate) – merkaptoetiķskābes (thiolglycolic acid) atvasinājumu, kas ASV Darba vides bīstamo vielu informācijas sistēmā ir minēts kā ļoti indīga viela ar tūlītēju nopietnu toksisku iedarbību. Šo kompāniju depilācijas un vaksācijas produkti satur arī atsevišķas no šām riskantajām vielām: smaržvielas (parfum) – tiek saistītas ar elpošanas grūtībām un alerģijām; titāna dioksīdu (titanium dioxide), piecus dažādus parabēnus (paraben) – estrogēnu imitētāji; formaldehīda (formaldehyde) paveidu – tiek turēts aizdomās kā vēža izraisītājs; un alfa hidroksiskābes (alpha hydroxy acids), kas darbojas kā ķīmiski mizotāji un noloba daļu no ādas ārējā slāņa.”
„Kas (..) notiek ar visiem vecajiem vienreiz lietojamajiem skuvekļiem? Atkritumu līmenis ir sasniedzis milzu apjomu. Atkritumu, īpaši gumijas un plastmasas, sadedzināšana var radīt dioksīnus un citas kancerogēnas jeb vēzi izraisošas vielas, un izgāztuvēs tādi materiāli kā plastmasa nesadalās, savukārt no metāliem augsnē var nokļūt indīgas vielas. Videi visdrošākais veids, kā atbrīvoties no skuvekļa, ir tā atkārtota izmantošana izejvielu ieguvei, bet kā gan lai pārstrādā tik mazu priekšmetu, kas ir pagatavots no ļoti dažādām sastāvdaļām un materiāliem un kļūst aizvien sarežģītāks?”

"Naži vistās"

Izsmalcināta, poētiska, viegla un smieklīga izrāde (lugas autors - D. Harovers, izrādes režisors - G. Šmits). Tajā darbojas sieviete un divi vīrieši. Zirgu Viljams un viņa sieva ir neizglītoti cieminieki. Gilberts Horns ir dzirnavnieks, izstumtais, cieminieku aprunātais "citādais", "cits", kuram tiek piedēvētas burvja spējas un kurš prot rakstīt un lasīt. Izrāde notiek it kā no Zirgu Viljamsa sievas skatupunkta (viņas redzētais un iztēlotais), tomēr viņai nav pat sava vārda, vien Horns viņu izsmejoši reiz nosauc par Zirgu sievu. Bet, atbildot uz sievietes jautājumu, ko lai viņa uzraksta, viņš saka: "Es gribu Tavu vārdu." Iemīloties Hornā, sieviete iekšēji sāk "pieaugt", tomēr paliek pie neizglītotā vīra. Vīrs aiziet pie citas sievietes un "atdod" sievu Hornam (ļoti interesanta aina). Tātad, no vienas puses, sieviete it kā kļūst patstāvīgāka, rīcībspējīgāka (viņa pati pirmoreiz atzīstas Hornam mīlestībā), no otras - viņas augšana notiek caur vīrieti, turklāt viņas attiecībām ar Hornu ir arī vīra "akcepts". (Izrādē šī attiecību "kustība" nav gluži vienvirziena - tajā ir gan atraidījuma, gan piekrišanas līkloči.) Un vārdu viņa tā arī neiegūst.

Lugā un izrādē milzīga nozīme ir valodai, runātajam. Jēdzīgajam un absurdajam. Vārda spēkam. Tam, kas tiek pateikts un kā pateikts. Piemēram, atšķirība starp Zirgu Viljamu un viņa sievu tiek iezīmēta jau pašā izrādes sākumā ar vienkāršas sarunas palīdzību. Zirgu Viljams salīdzina sievu ar lauku ("Tu esi kā lauks"; turklāt viņš ir arājs), bet viņa skatījumā vārdiem ir tikai viena nozīme - peļķe ir vienkārši peļķe. Savukārt sieviete "neizprot" salīdzinājumus ("Es esmu kā es"; viņa vēlas būt pati, nevis tikt salīdzināta ar kaut ko), un viņa jautā, kā lai nosauc to, ko viņa redz peļķē, - gaismas mirdzumu, koku atspulgu, kas nav gluži tas pats, kas dubļaina peļķe. Turklāt sieviete saka arī aptuveni šādus vārdus: "Viss mainās atkarībā no tā, kā es uz to skatos." Jā, tā ir, un varbūt tas ir vienīgais, kas viņai ļauts.

Fitness un sievišķība

Fitness ir mūsdienu sievietes nepieciešamība, ceļš uz ideālo ķermeni, mazohistiskas baudas avots un enerģiskas rīcības darbinātājs. Bieži to veiksmīgi papildina savstarpēja iedrošināšana, kontrolēšana un vienkārši draudzīga komunikācija.

Nu jau kādus pāris mēnešus apmeklēju fitnesa klubu sievietēm. Tas atrodas netālu no manas mājas, tādēļ izvēle krita tieši uz fitnesu, nevis aerobiku, peldēšanu vai boksu. Pēc ilga pārtraukuma pavingrot ir lieliski, un sāku just, ka ķermenis zaudē savu gadiem kopto nespēku.

Sarunas fitnesa nodarbībās it kā nav pats svarīgākais. Un tomēr. Fizisko nodarbību laikā var noskaidrot, piemēram, cik sarežģīti ir ieziest ķermeni ar iedeguma efektu radošu krēmu un cik grūti to nožāvēt, lai brūnums būtu vienmērīgs. Esmu uzzinājusi arī, ka mūsdienās vīrieši ir kļuvuši sievišķīgi, viņiem patīk ilgi lūkoties spogulī un viņi taisa manikīru un pedikīru (kas esot vēl normāli), kā arī vaksāciju un epilāciju (arī intīmajā zonā!). Turpretī daudzas sievietes, protams, ir kļuvušas vīrišķīgākas - nekopj savu skaistumu, apgriež īsas "zēngalviņas" utt. Vēl tika pausts, lūk, šāds viedoklis: sievietei esot grūti atrasties līdzās skaistam vīrietim, jo kas tad vairs atliek viņai pašai?

Radikālā feminisma deva

Pietiek tikai atšķirt kādu avīzi vai žurnālu, lai ieraudzītu kaut ko neizprotami savādu vai gluži vienkārši smieklīgu par sievietēm, vīriešiem, dzimumu līdztiesību vai feminismu. Šodienas "Dienas" pielikumā "TV Izklaide" ir intervija ar Patrīciju Kāsu, kas aprīļa beigās sniegs koncertu Rīgā. Pirms intervijas ir neliels ievadraksts, kurā J. Jerohomovičs raksta: "Kopā ar skatuves partneri - muskuļotu, bet sievišķīgu balerīnu ar burvīgām kājām un rokām - Patrīcija dejo tā, kā popzvaigznes parasti nedejo. Dziedātāja un dejotāja nebaidās provokatīvi savīties ķermeņiem un kājām, piešķirot šovam radikālā feminisma devu." Nu, vispirms atļaušos pasmīkņāt par "burvīgām kājām un rokām". Savukārt, kad lasīju teikumu, kurā pieminēta "radikālā feminisma deva", sākumā vispār nevarēju saprast, kur tas suns aprakts. Kā ķermeņu un kāju savīšanās varētu būt saistīta ar radikālo feminismu - vienu no kustībām par sieviešu atbrīvošanos? Un tad es sapratu! Runa nav par radikālo feminismu, bet ļoti īpatnējā veidā aizplīvurotu vēstījumu, ka šovā redzami homoseksuālu attiecību elementi. Lieki teikt, ka ne visas lezbietes ir radikālas feministes. Neesmu bijusi koncertā, tāpēc nevaru zināt - varbūt tajā tiešām ir kāda feminisma deva. Tomēr kāju provokatīva savīšanās pati par sevi nudien nevarētu liecināt par feminismu! Vien par autora neizpratni un stereotipiem.

Sieviete ar stāju

Man patīk sievietes ar stāju. Ar viņām gan bieži ir grūti sadzīvot. Viņām ir savs viedoklis, viņas ir drosmīgas un ar mugurkaulu. Viņām gribas līdzināties. No viņām gribas mācīties. Viņas ciena.

Latvijas vēsturē ir diezgan daudz spēcīgu, gudru, aktīvu, ietekmīgu sieviešu: Aspazija, Klāra Kalniņa, Berta Pīpiņa, Emīlija Benjamiņa, Ivande Kaija, Milda Paleviča, Zenta Mauriņa... Tikai nezin kādēļ labi pazīstamas ir tikai nedaudzas no viņām.

Šonedēļ Mazajā ģildē noskatījos B. Rubesas izrādes "Benjamiņa" ģenerālmēģinājumu. Nezinu, vai izrāde būs gluži tāda pati (kā jau ģenerālmēģinājumā, bija daži misēkļi), bet arī par šo variantu varu teikt: manī palika ļoti patīkama pēcgarša. Izrāde ir par spēcīgu sievieti - personību Emīliju Benjamiņu. "Preses karalieni", sievieti ar stāju. Manuprāt, Indra Burkovska ir ideāla aktrise Benjamiņas lomai. Viņai labi izdodas atveidot Benjamiņas pašpārliecinātību, valdonīgumu, tieksmi visu kontrolēt, gan pieņemot viesus, organizējot salonvakaru, gan arī izvešanas laikā uz Sibīriju. Arī vājuma brīži ir pārliecinoši: mēģinot šķirties no Antona Benjamiņa, ar baltcimdotu roku mājot sveicienus tālaika prominencēm, mēģinot izlūgties audienci pie Viļa Lāča.

Jāatzīst, pirms izrādes par Benjamiņu zināju vien pāris faktus. Tagad zinu vairāk. Šīs spilgtās sievietes stāsts uz vēstures fona un gan nopietnais, gan arī ironiskais režisores skats uz viņu ir izrādes "sāls". Pirmajā cēlienā Benjamiņas "telpa" ir avīžu grēdas. Benjamiņa izdevusi "Jaunākās Ziņas", skatītāja redz "Dienu". Un nevar neatcerēties kādu spožu mūsdienu Latvijas sievieti - S. Ēlerti.

Laba izrāde! Jo atgādina par spēcīgu sievieti Latvijas pagātnē un liek aizdomāties par "modernās" sievietes likteni gan senākos laikos, gan mūsdienās.

Pavasaris klāt - visas pie plastikas ķirurga!

Nopirku visai viduvējo žurnālu "Sieviete", kas domāts vidējās un vecākās paaudzes sievietēm (nu, pie vidējās es sevi jau varu sākt pieskaitīt) trīs iemeslu dēļ: intervija ar Ilutu Lāci, intervija ar Lotti Tisenkopfu un raksts par drošību pie auto stūres. Secināju, ka intervija ar Ilutu Lāci "Ar entuziasmu par līdztiesību" sanākusi diezgan garlaicīga un bez entuziasma. Intervija ar Lotti Tisenkopfu - laba (atslēgvārdi - "sievietes pašcieņa" un "ekoloģiskā domāšana"). Raksts par auto un drošību - parasts reklāmraksts. Dzerot kafiju, atvēru pēdējo lappusi - un kļuvu nikna! Manas zīmes horoskopā nākošajam mēnesim pirmais teikums ir: "Ja gribas ārienē kaut ko mainīt, vari doties pie plastikas ķirurga. Rezultāti būs fantastiski!" Tas tātad būtu vidējās sievietes sapnis?! To viņi man piedāvā?! Man nenāk ne prātā doties pie plastikas ķirurga! Ja gribas ārienē kaut ko mainīt, es labākajā gadījumā uzkrāsošu lūpas. Turklāt, ņemot vērā šī žurnāla mērķauditorijas vidējos ienākumus, nedomāju, ka plastiskā operācija būtu pirmais, ko darīt, ja gribas izskatīties citādi.

Pārsteidzošākais ir tas, ka ir sievietes – ļoti dažādas –, kurām tas tiešām ir sapnis vai vismaz iespējamība situācijā, "ja būtu nauda". Pirms pāris mēnešiem dzirdēju savas darbabiedrenes - simpātiskas sievietes - runājam par to, ka labprāt kaut ko uzlabotu savā ārienē ar plastisko operāciju. Vai tā būtu sieviešu žurnālu ietekme, kas arvien vairāk padara plastiskās "skaistuma" operācijas par normu?