Ziņojums no smilšu kastes

Pludmalē vecmāmiņu ar mazdēlu. Vecmāmiņai nepatīk gandrīz nekas, ko dara puika: ka ieliek smiltīs riekstu paciņu, ka laikus neuzvelk peldbikses un garlaikoti slaistās apkārt. Viņai patiktu, ja mazdēls rīkotos aktīvāk. Mazdēlam rokās pistole, no kuras var šaut mazus zirnīšus. Vecmāmiņa uzmundrinoši sauc: ej, jā, tur, šauj, šauj, nu, šauj tak tur! jā, lieliski, o, re, viena bumbiņa atsitusies pat te, pie manis, atlidojusi! Vēlāk vecmāmiņa mazdēlam komentē apkārt notiekošo - kāds maziņš puisītis iet garām, skaļi raudādams, un viņa saka: "Kas tad tur raud, akvaimandieniņ, puika - tas nu gan kā tāda meitene bļauj!"

Cita situācija. Parkā smilšu kastē spēlējās vairāki bērni. Divu puiku mammas apbēdinātas sūdzas: "Manu puiku, kaut ģērbju zilā, visi tāpat sauc par meiteni..." "Hm, manējo arī nezin kāpēc..." Pēc brīža turpat netālu kāda sieviete aprāj savu meitu: "Nu, kur tu rāpies, tu taču neesi puika, lai tik augstu rāptos!" Meitene momentā nolec zemē un nolaistu galvu dodas pie mammas.

Tāda, lūk, tā mūsdienu bērnu pasaule. Tāds, lūk, dalījums. Puikam ir jāšauj un aizliegts raudāt. Meitenes nedrīkst augstu rāpties. Un stingri jāievēro krāsu dalījums meiteņu un zēnu apģērbā. Kaut arī, kā reiz izteicās vēl kāda sieviete, kas vēroja meitenes spēlēšanos ar peļķē atrastu pussalūzušu plastmasas traktoru, "ak, jā, mūsdienās taču ir modē tas, ka meitenes spēlējas ar mašīnām un zēni - ar lellēm." Diez kur tas ir modē?