Vai jāraud tikai sievietei?

Vairs neatceros, vai Ausma Cimdiņa jebkad ir saistījusi savu darbību ar feminismu, vai arī - man ir radies tāds iespaids - tikai ar feministiku, smalki nodalot sevi un savu darbību no feminisma. Katrā ziņā ar feministiskās teorijas jautājumiem viņa nodarbojas, tas nu ir fakts. Tādēļ dīvaini šķiet lasīt šādu viņas tekstu žurnālā "Ieva" (01.07.09.): "Tam nu gan piekrītu, ka sievietei ir jāraud... Pirms pāris nedēļām biju domājusi braukt ar visiem kopā uz laukiem. Pamodos normāli, tad bija klikšķis - vairs nevarēju savākties, paliku mājās un to dienu noraudāju. Ne par ko konkrētu, bet noraudāju nost visu, kas sakrājies." Paraudāt droši vien ir liederīgi, tomēr - kāpēc jāraud tikai sievietei? Vai vīrietim nav jāraud? Varbūt visiem cilvēkiem reizēm der izraudāties? Dīvaini, ka viņa ar visu savu pieredzi un zinātniskās darbības bagāžu nepievērš uzmanību šim dzimtes momentam, tikai atkārto vispārpieņemto attieksmi.