Kādu dienu ejam ar meitu pa Mežaparku. Viņa atradusi un nes rokās palielu zaru. Mums tuvojas viegli iereibušu, krievisku runājošu vecākās paaudzes trīs vīriešu pulciņš. Viens no viņiem apstājas un saka mazajai meitenei: "O, kāds zars! Iesit mammai, iesit!" Es uzreiz kļūstu nikna un aizrādu: "Ko jūs mācat bērniem - sist mammai?!" Viņš ļoti ātri atrod risinājumu: "Nu, tad sit man!" Mana piezīme, ka sist nevajag nevienu, diez vai sasniedz adresātu, jo vīrieši lēnām dodas prom.
Citu dienu pēc ilgāka laika atkal ejam pa to pašu taku. Tuvojas viegli iereibušu, krieviski dziedošu vecākās paaudzes trīs sieviešu pulciņš. Viņas apstājas, vērodamas bērnu, kurš arī šoreiz ir atradis kādu zaru. Un viena saka: "Meitenīt, kāds tev zars! Nu, iesit mammai!" Mans samulsums ir tik liels, ka šoreiz pat neko neatbildu, bet šo sievieti aiz rokas prom velk viņas draudzene, pārmezdama - ko tu māci bērnam.
Bet varbūt sakritības nav neticamas? Divi gadījumi, protams, neļauj neko simtprocentīgi konstatēt par viegli iereibušiem, krieviski runājošiem vecākās paaudzes vīriešiem un sievietēm, bet aizdomāties par šo grupu un vardarbību liek gan.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Laikam jau šajās aprindās vardarbība ir tik izplatīta, ka tiek pārnesta pat uz bērnu darbībām.
AtbildētDzēstVarbūt. Turklāt tas tiek nekautrējoties pausts svešiem cilvēkiem. Un tā ir pirmā asociācija ar zaru rokā!
AtbildētDzēstbet vispār sižets gandrīz kā no kādas mītiskās trejdeviņu pasakas...
AtbildētDzēst