Neticamās sakritības mežā

Kādu dienu ejam ar meitu pa Mežaparku. Viņa atradusi un nes rokās palielu zaru. Mums tuvojas viegli iereibušu, krievisku runājošu vecākās paaudzes trīs vīriešu pulciņš. Viens no viņiem apstājas un saka mazajai meitenei: "O, kāds zars! Iesit mammai, iesit!" Es uzreiz kļūstu nikna un aizrādu: "Ko jūs mācat bērniem - sist mammai?!" Viņš ļoti ātri atrod risinājumu: "Nu, tad sit man!" Mana piezīme, ka sist nevajag nevienu, diez vai sasniedz adresātu, jo vīrieši lēnām dodas prom.

Citu dienu pēc ilgāka laika atkal ejam pa to pašu taku. Tuvojas viegli iereibušu, krieviski dziedošu vecākās paaudzes trīs sieviešu pulciņš. Viņas apstājas, vērodamas bērnu, kurš arī šoreiz ir atradis kādu zaru. Un viena saka: "Meitenīt, kāds tev zars! Nu, iesit mammai!" Mans samulsums ir tik liels, ka šoreiz pat neko neatbildu, bet šo sievieti aiz rokas prom velk viņas draudzene, pārmezdama - ko tu māci bērnam.

Bet varbūt sakritības nav neticamas? Divi gadījumi, protams, neļauj neko simtprocentīgi konstatēt par viegli iereibušiem, krieviski runājošiem vecākās paaudzes vīriešiem un sievietēm, bet aizdomāties par šo grupu un vardarbību liek gan.

Vai jāraud tikai sievietei?

Vairs neatceros, vai Ausma Cimdiņa jebkad ir saistījusi savu darbību ar feminismu, vai arī - man ir radies tāds iespaids - tikai ar feministiku, smalki nodalot sevi un savu darbību no feminisma. Katrā ziņā ar feministiskās teorijas jautājumiem viņa nodarbojas, tas nu ir fakts. Tādēļ dīvaini šķiet lasīt šādu viņas tekstu žurnālā "Ieva" (01.07.09.): "Tam nu gan piekrītu, ka sievietei ir jāraud... Pirms pāris nedēļām biju domājusi braukt ar visiem kopā uz laukiem. Pamodos normāli, tad bija klikšķis - vairs nevarēju savākties, paliku mājās un to dienu noraudāju. Ne par ko konkrētu, bet noraudāju nost visu, kas sakrājies." Paraudāt droši vien ir liederīgi, tomēr - kāpēc jāraud tikai sievietei? Vai vīrietim nav jāraud? Varbūt visiem cilvēkiem reizēm der izraudāties? Dīvaini, ka viņa ar visu savu pieredzi un zinātniskās darbības bagāžu nepievērš uzmanību šim dzimtes momentam, tikai atkārto vispārpieņemto attieksmi.