"Naži vistās"

Izsmalcināta, poētiska, viegla un smieklīga izrāde (lugas autors - D. Harovers, izrādes režisors - G. Šmits). Tajā darbojas sieviete un divi vīrieši. Zirgu Viljams un viņa sieva ir neizglītoti cieminieki. Gilberts Horns ir dzirnavnieks, izstumtais, cieminieku aprunātais "citādais", "cits", kuram tiek piedēvētas burvja spējas un kurš prot rakstīt un lasīt. Izrāde notiek it kā no Zirgu Viljamsa sievas skatupunkta (viņas redzētais un iztēlotais), tomēr viņai nav pat sava vārda, vien Horns viņu izsmejoši reiz nosauc par Zirgu sievu. Bet, atbildot uz sievietes jautājumu, ko lai viņa uzraksta, viņš saka: "Es gribu Tavu vārdu." Iemīloties Hornā, sieviete iekšēji sāk "pieaugt", tomēr paliek pie neizglītotā vīra. Vīrs aiziet pie citas sievietes un "atdod" sievu Hornam (ļoti interesanta aina). Tātad, no vienas puses, sieviete it kā kļūst patstāvīgāka, rīcībspējīgāka (viņa pati pirmoreiz atzīstas Hornam mīlestībā), no otras - viņas augšana notiek caur vīrieti, turklāt viņas attiecībām ar Hornu ir arī vīra "akcepts". (Izrādē šī attiecību "kustība" nav gluži vienvirziena - tajā ir gan atraidījuma, gan piekrišanas līkloči.) Un vārdu viņa tā arī neiegūst.

Lugā un izrādē milzīga nozīme ir valodai, runātajam. Jēdzīgajam un absurdajam. Vārda spēkam. Tam, kas tiek pateikts un kā pateikts. Piemēram, atšķirība starp Zirgu Viljamu un viņa sievu tiek iezīmēta jau pašā izrādes sākumā ar vienkāršas sarunas palīdzību. Zirgu Viljams salīdzina sievu ar lauku ("Tu esi kā lauks"; turklāt viņš ir arājs), bet viņa skatījumā vārdiem ir tikai viena nozīme - peļķe ir vienkārši peļķe. Savukārt sieviete "neizprot" salīdzinājumus ("Es esmu kā es"; viņa vēlas būt pati, nevis tikt salīdzināta ar kaut ko), un viņa jautā, kā lai nosauc to, ko viņa redz peļķē, - gaismas mirdzumu, koku atspulgu, kas nav gluži tas pats, kas dubļaina peļķe. Turklāt sieviete saka arī aptuveni šādus vārdus: "Viss mainās atkarībā no tā, kā es uz to skatos." Jā, tā ir, un varbūt tas ir vienīgais, kas viņai ļauts.